Transporta loģistika

2.3.2. Piegādes noteikumi

Attiecībā uz piegādes noteikumiem, t.i., piegādes vieta un laiks, preču pieņemšanas un nodošanas kārtība, riska un īpašumtiesību pāreja no piegādātāja un pasūtītāju u. tml., vairākumā gadījumu neatkarīgi no noteikumiem, kas ietverti piemērojamos likumos, puses ir tiesīgas vienoties par citiem noteikumiem. Piemēram, Civillikumā ietvertie noteikumi, kas būtu piemērojami piegādes līgumiem, pamatā ir konsensuāla rakstura un var tikt mainīti ar pušu vienošanos.

Starptautiskajā tirdzniecības praksē  attiecībā uz starptautiskajiem preču piegādes līgumiem, lai novērstu atšķirības starp dažādu valstu nacionālajām tiesībām, komerciālajām paražām un terminu izpratni, ļoti plaši tiek izmantoti Starptautiskās tirdzniecības palātas izstrādātie INCOTERMS 2000 (tagad jau jaunākā versija INCOTERMS 2010)bāzes noteikumi. Tie nosaka precīzu pircēja un pārdevēja pienākumu sadalījumu attiecībā uz preču piegādi. INCOTERMS 2010ir ietverti 11 dažādi termini, lai sadalītu šos pienākumus atkarībā no tā, cik tālu pārdevējs apņemas piegādāt preces un kādas saistības viņš uzņemas attiecībā uz transportēšanu un apdrošināšanu.

INCOTERMS noteikumu iekļaušana piegādes līgumā ir ļoti būtiska, it īpaši gadījumos, kad līgums tiek slēgts ar nepazīstamu darījuma partneri un starp pusēm vēl nav izveidojusies preču piegādes prakse.

Saistībā ar INCOTERMS jāuzsver, ka šie noteikumi attiecas tikai uz piegādes pienākumu sadalījumu, bet visi pārējie jautājumi - pārvadājuma, apdrošināšanas un finansēšanas līgumi, kā arī samaksas noteikumi - ir atkarīgi no pušu vienošanās.

Atkarībā no plānotajiem pušu sadarbības apmēriem un termiņiem iespējami divi piegādes līgumu veidi:

• līgumi par konkrētu preču vienu piegādi vai vairākām piegādēm, kur tiek skaidri noteikts, cik preces un kādos termiņos tiks piegādātas;
• līgumi par preču piegādi, kas tiek slēgti uz noteiktu laiku, neprecizējot piegāžu apjomus un termiņus, jeb “jumta” līgumi.

2.3.3. Norēķinu veidi

Tāpat kā par preču piegādes kārtību, arī par samaksas noteikumiem un nosacījumiem puses var brīvi vienoties atkarībā no konkrētā darījuma apstākļiem – tā var būt priekšapmaksa, pēcapmaksa, samaksa pa daļām vai citi norēķinu veidi.

Īpaši jāakcentē tāds norēķinu veids kā akreditīvs jeb kredītvēstule. Akreditīvs tiek plaši izmantots starptautiskajā tirdzniecībā, un no tā nevajadzētu izvairīties arī Latvijas komersantiem, īpaši gadījumos, kad darījums tiek slēgts ar nepazīstamu darījuma partneri. Akreditīva būtība ir līdzīga Latvijā plaši izmantotajiem darījuma kontiem – pircējs iemaksā bankā noteiktu summu, kas tiek rezervēta pārdevējam, bet pārdevējs naudu saņem tikai tad, kad ir piegādājis preces un iesniedzis bankā dokumentus, kas ļauj pircējam šīs preces saņemt.

Ja starp preču piegādātāju un pasūtītāju notiek regulāra savstarpēja preču piegāde un maksājumu veikšana, ir iespējams izmantot tādu norēķinu veidu kā tekošais konts jeb kontokorents. Šis norēķinu veids Latvijā īpašu popularitāti vēl nav ieguvis, bet ārvalstīs tiek izmantots diezgan plaši. Tekošais konts atvieglo savstarpējos norēķinus, novēršot nevajadzīgu naudas plūsmu starp komersantiem un ietaupa līdzekļus, kas saistīti ar biežiem pārskaitījumiem. Šāda veida līgumā tiek noteikts konkrēts norēķinu datums, piemēram, katra mēneša pēdējais datums. Šajā datumā tiek aprēķināts veicamo maksājumu apmērs par iepriekšējo mēnesi katram komersantam un reāli tiek samaksāta tikai šo summu starpība.

2.3.4. Atbildība par preces trūkumiem un garantijas saistības

Piegādātās preces trūkumi ir visbiežākais iemesls strīdiem starp piegādātāju un pasūtītāju. Civillikumā  ir paredzēti trīs tiesību aizsardzības līdzekļi, ja tiek piegādāta prece ar trūkumiem:

• zaudējumu atlīdzība (CL 1620. un 2021. pants);
• tiesības prasīt piegādes līguma atcelšanu (CL 1620. un 2040. pants);
• tiesības prasīt piegādātās preces cenas samazināšanu (CL 1620. un 1625. pants).

Jāpiebilst, ka saskaņā ar Latvijas likumiem tiesības prasīt zaudējumu atlīdzību ir tikai gadījumos, kad piegādātājs ļaunā nolūkā noklusējis vai slēpis viņam zināmos lietas trūkumus vai noteikti apgalvojis, ka tai ir zināmas īpašības.

Konvencija (45.–52. pants) paredz nedaudz plašākas pasūtītāja iespējas aizsargāt savas tiesības:

• zaudējumu atlīdzību;
• preces apmaiņu;
• preces neatbilstību novēršanu;
• atkāpšanos no līguma;
• cenas samazināšanu.

Civillikumā un Konvencijā ietvertie tiesību aizsardzības līdzekļi var tikt izmantoti, ja piegādes līgums šos jautājumus neregulē. Pusēm ir plašas iespējas noteikt atšķirīgu kārtību vai paredzēt vēl kādas papildu tiesības. Šādi no likuma atšķirīgi noteikumi attiecībā uz atbildību par preces trūkumiem tad arī ir tas, ko mēs ikdienā apzīmējam ar terminu “garantija”.

Praksē ir sastopami pat gadījumi, kad pēc pasūtītāja iebildumu saņemšanas par piegādātās preces trūkumiem piegādātājs apgalvo, ka tam nav jāapmaksā garantijas izdevumi, jo tie jau esot ietverti preces cenā. Lai gan pastāv iespēja, ka pasūtītājs pilnībā vai daļēji atsakās no garantijām, par ko savukārt tiek samazināta preces cena, ja konkrētajā līgumā  tas nav tieši skaidri norādīts, piegādātājam nav nekāda tiesiska pamata šādā veidā izvairīties no atbildības par piegādātās preces trūkumiem.

Vairākumā gadījumu, kad piegādājamās preces ir dažādi sarežģīti tehnoloģiski izstrādājumi, piemēram, ražošanas iekārtas, automašīnas utt., garantijas noteikumus jau iepriekš ir izstrādājis ražotājs, un tie parasti veido daļu no piegādes līguma vispārīgajiem noteikumiem. Praksē nereti pasūtītājs noslēdz līgumu, parakstot tikai piegādes līguma speciālos noteikumus, kuri var būt visai konspektīvi un īsi, bet kuros ir atsauce uz vispārīgajiem noteikumiem un/vai garantijas noteikumiem. Dažkārt vispārīgie noteikumi pasūtītājam vispār netiek uzrādīti un pievienoti līgumam. Tādās situācijās pasūtītājam tomēr vajadzētu pieprasīt  šos noteikumus, uzmanīgi iepazīties ar tiem un, ciktāl tas iespējams un nepieciešams, censties panākt pasūtītājam vēlamos grozījumus.

Vēl īpaša uzmanība jāpievērš šādiem noteikumiem:

• garantijas termiņš;
• vai garantija attiecas uz visu iekārtu kopumā vai atsevišķām detaļām, daļām vai konstruktīviem mezgliem, jo praksē bieži vien tiek paredzēti atšķirīgi garantijas nosacījumi;
• pretenziju pieteikšanas termiņi un kārtība;
• trūkumu novēršanas vai preču apmaiņas termiņi un kārtība;
• izņēmuma gadījumi, kad garantija nav spēkā;
• vai par garantijas saistībām ir atbildīgs preces piegādātājs vai ražotājs.

2.3.5. Strīdu izšķiršanas kārtība

Lai gan, slēdzot līgumu, puses paļaujas, ka visas līgumā paredzētās saistības tiks pienācīgi un laikus izpildītas un neradīsies nekāds pamats savstarpējiem strīdiem, tomēr līgumā ieteicams noteikt abpusēji pieņemamu strīdu izšķiršanas kārtību.

Pirmais aspekts ir strīda izšķiršanas vieta – Latvija vai ārvalsts. No Latvijas komersanta viedokļa, bez šaubām, visizdevīgāk visus strīdus risināt Latvijā, jo tiesāšanās ārvalstī  prasīs lielākas un grūti prognozējamas izmaksas, kā arī  ar papildu procedūras ārvalsts tiesas/šķīrējtiesas nolēmuma atzīšanai un piespiedu izpildei Latvijas teritorijā.

Otrs būtisks aspekts - kas izšķirs strīdu: parastā tiesa vai šķīrējtiesa. Šķīrējtiesa parasti būs visātrākais strīda atrisināšanas veids, kas mūsdienu straujās komerciālās apgrozības vidē nav mazsvarīgi, un parasti būs galvenais arguments par labu šķīrējtiesas izvēlei. Tomēr, izvēloties šķīrējtiesu, pusēm ir jārēķinās, ka šķīrējtiesas spriedums būs galīgs un nepārsūdzams. Turpretim, izvēloties parasto tiesu, būs ievērojami ilgāks strīda izskatīšanas termiņš (tiesāšanās var ieilgt pat vairākus gadus), bet pusēm būs iespējas panākt savu taisnību vairākās tiesu instancēs.

Izvēli var ietekmēt arī paredzamais tiesāšanās izdevumu apmērs. Ar diezgan lielām izmaksām pusēm vajadzētu rēķināties starptautiskajā šķīrējtiesā, kas ir pamatota un starptautiskajā  komerciālajā praksē pieņemta, ja darījums tiek slēgts par lielām naudas summām. Jebkurā gadījumā izvēloties būtu jāizvērtē visi konkrētā darījuma apstākļi  – darījuma summa, darījuma partnera reputācija un uzticamība, strīdu iespējamība u.c.

Noteikti nebūtu ieteicams piekrist līguma noteikumiem, kas paredz strīda izskatīšanu šķīrējtiesā viena šķīrējtiesneša sastāvā (praksē līgumos nereti tiek arī norādīts, ka šo šķīrējtiesnesi ieceļ prasītājs vai kāds konkrēts līguma dalībnieks), jo šāda strīda risināšanas kārtība rada priekšnosacījumus iespējamai neobjektivitātei attiecībā uz atbildētāju/otru līguma dalībnieku. Ja tomēr izvēlaties šķīrējtiesu, minimālais šķīrējtiesnešu skaits parasti ir trīs.

2.3.6. Līguma nosacījumi vīnogu pārvadāšanai no Austrālijas uz Latviju

Tātad, kā jau bija minēts mūsu variantam darbā ir jāapraksta 23 tonnu vīnogu transportēšanas procesu no Adelaides (Austrālija) uz Latviju (Rīga). Vispirms, mums bija jāizvēlas uzņēmumu, kurš tieši varētu nopirkt tāda veida produkciju. Pircēja lomā mūsu darbā ir uzņēmums, kurš nodarbojas ar augļu un dārzeņu tirdzniecību, pārtiku – SIA „Berry Group IP”. Pats uzņēmums, kā arī to noliktava atrodas Rīgā, Kleistu iela 26B. Tātad, tas ir mūsu pārvadājuma galapunkts (B).

Par pārdevēju mēs izvēlējamies uzņēmumu, kurš nodarbojas ar galda vīnogu eksportu - The Grape House Pty Ltd., kas atrodas pēc sekojošas adreses Austrālijā: L9 33  Franklin St., Adelaide. Tas ir mūsu maršruta sākumpunkts (A). The Grape House Pty Ltd. ir ne tikai vīnogu pārdevēji, bet arī savas produkcijas ražotāji. Viņi gan audzē vīnogas, gan iepako, gan eksportē.

Pēc dotiem datiem tika sastādīts pirkšanas-pārdošanas līgums, kā arī dažādi līguma pielikumi (certificate of origin, certificate of conformity utt.)[1. Pielikums].

2.1. att. Kravas pircējs Rīgā un pārdevējs Adelaidē

 

 

 

 

 

 

3. Darba saraksts un algoritms

Pārvadājumu organizācijai un realizācijai nepieciešams paveikt daudz dažādu darbību. Vienmēr kopējais kravas pārvadāšanas process sākas ar to, kā kādam uzņēmumam ir nepieciešama kaut kāda produkcija. Mūsu gadījumā: augļu un dārzeņu tirdzniecības uzņēmumam SIA „Berry Group IP” ir nepieciešamas 23 tonnas vīnogu no Austrālijas. Visu pārvadāšanas procesu var iedalīt divos etapos. Pirmais etaps – tas ir pārdevēja meklēšana un līguma sastādīšana. Pirmā etapa shēma ir atspoguļota 3.1. att.

3.1. att. Pirmā etapa shēma

Pirmā etapa pircējam ir nepieciešams atrast piemēroto pārdevēju. Pārliecināties, kā  tieši šīs pārdevējs atbilst mūsu prasībām. Kad ir atrasts piemērots pārdevējs, abām pusēm ir jāvienojas par piegādes (INCOTERMS) un visiem pārējiem nosacījumiem. Kad puses ir apspriedušas visas detaļas, tiek sastādīts pirkšanas-pārdošanas līgums. Tā  kā mūsu gadījumā līgums tiek sastādīt pēc CIP noteikumiem, pārvadājuma organizēšanas otrajā etapā pircējs vairs nepiedalās (viņam būs tikai jāpieņem un jāorganizē kravu izkraušanu līgumā noteiktajā vietā un laikā).

Otrajā etapā notiek kravu pārvadājuma organizēšana, ko sākumā veic pārdevējs. Vispirms, viņam ir jāizskata visas kravu piegādes iespējas uz Latviju. Jāpadomā ar kādu transporta veidu un pa kādu maršrutu to var paveikt. Kad viņš ir pienācis pie kāda kaut aptuvena variants, pārdevējam ir jāizvēlas pārvadātāju, kurš fiziski nodrošinās vajadzīgas kravas piegādi pie pircēja.

Kravu transportēšana (eksports, imports vai tranzīts) vienmēr ir saistīta ar vairāku dažādu darbību veikšanu, kā piemēram: nepieciešamo dokumentu noformēšanu, apdrošināšanu, muitas formalitāšu nokārtošanu utt. Te pastāv divas iespējas: to visu var veikt pats pārdevējs, vai to darbību īstenošanu var paveikt kravas pārvadātājs, ar kuru būs sastādīts kravu pārvadājuma līgums.

Kad ar kravas pārvadātāju ir sastādīts kravas pārvadājuma līgums, pircējs nodod kravu pārvadātājam, kurš tālāk īsteno preču piegādi.

2. att. Otrā etapa shēma

Pārvadātājs veic kravu pārvadājumu līdz pircējam saskaņā ar līgumu. Un visa tā procesa nobeigumā, sagaidot kravu noteiktajā vieta un laikā, pircējam ir jāpārliecinās, kā krava ir atvesta atbilstoša daudzumā un nebojāta stāvoklī, jāparaksta visi nepieciešamie dokumenti un jāorganizē kravu izkraušanu ar paša spēkiem.

Pārvadājuma organizācijas un realizācijas procesā ir noteiktas līgumattiecības starp visiem procesa dalībniekiem. Līgumattiecības ir atspoguļotas 3.3. att.

3. att. Līgumattiecības starp pircēju, pārdevēju un pārvadātāju

4. Optimālā pārvadājuma maršruta izstrāde

4.1. Transporta veida izvēle

4.1.1. Transporta veidu ranžēšana

Izvēloties savas preces transportēšanas veidu, kravu nosūtītājiem ir jāvadās pēc daudziem kritērijiem. Pastāv viedoklis, ka jābūt ne mazāk par pieciem, kas uzrādīti tabulā zemāk. [9].

4.1. tabula

Transporta veidu ranžēšana

Transporta veids	Ranžēšanas kritēriji
	Ātrums (piegādes laiks no punkta līdz punktam)	Drošums (iekļaušanas grafikā)	Spēja pārvadāt dažāda veida kravas	Pieejamība (ģeogrāfiski apkalpojamo punktu daudzums)	Izmaksas par vienu tonnjūdzi
Dzelzceļa tr.	3	4	2	2	3
Ūdens tr.	4	5	1	4	1
Autotransports	2	2	3	1	4
Cauruļvadu tr.	1	1	5	5	2
Aviācijas tr.	1	3	4	3	5

 

Šajā tabulā „1” – augstākā balle, „5”- zemākā balle. Būtiski ir ievērtēt arī preces veidu (bīstama, lieli gabarīti, ātri bojājas u.c.), transporta iespējas (konteineri, cisternas, kravas kastes u.c.), kā arī citus faktorus:

• trauslas, dārgas un jūtīgas iekārtas vislabāk ir pārvadāt ar lidmašīnu;
• izvēloties ekspeditor firmu, nepieciešams pārliecināties par tās darbības iespējām (TIR) sistēmā;
• vai kravas apdrošināšana izmaksās ne vairāk kā 1 – 2 %, bet kravas zaudēšanas gadījumā, vai tiks izmaksāta finansiāla kompensācija;
• bīstamu kravu gadījumā, nepieciešams izpildīt visas papildprasības, kuras jāzina transporta uzņēmumam.

Visvairāk priekšrocību parasti piedāvā autotransports. Praksē firmas paļaujas uz transporta veidu kombinācijām, kas ļauj tām kravu plūsmu vadīt daudz efektīvāk un ar mazākiem izdevumiem.

Izvēloties transporta veidu ir izdevīgi vadīties pēc U. Stantona tabulas, redzamas zemāk [9].

 

4.2. tabula

U. Stantona tabula

Izvēles kritēriji	Transporta veids
	Dzelzceļš	Ūdens	Auto	Cauruļvadu	Aviācijas
Ātrums	Vidējs	Viszemākais	Liels	Zems	Visaugstākā
Izdevumu līmenis	Vidējs	Viszemākais	Liels	Zems	Visaugstākā
Iespējamais kravas sortiments	Visplašākais	Lielas	Vidējs	Ļoti ierobežots	Bieži ierobežots
Kravas izprašana	Vislabākā	Liela apjoma kravas	Prece ar augstu cenu un īsu piegādes laiku	Šķidri un gāzveida produkti	Dārga, ātri bojājoša produkcija
Apkalpojamo tirgus apjoms	Liels	Ierobežots	Neierobežots	Ļoti ierobežots	Austāks par vidēju
Piegādes drošums	Vidējs	Zems	Labs	Augsts	Vidējs

 

4.1.2. Transporta veida priekšrocības un trūkumi

Pie dzelzceļa priekšrocībām var pieskaitīt:

• sliežu ceļus var iekārtot jebkurā sauszemes teritorijā (piebraucamie sliežu ceļi dod iespēju attīstīt saikni ar lielu skaitu l/s un ražošanas uzņēmumiem);
• liela pārvadāšanas un caurlaides spēja;
• pārvadājumu regularitāte nav atkarīga no laika apstākļiem;
• pārvadājumu pašizmaksa salīdzinoši zema;
• lielāks pārvadājumu ātrums un daudz īsāks ceļš salīdzinājumā ar upju transportu;
• augsti ceļa un ritošā sastāva izmantošanas rādītāji.

Pie trūkumiem var pieskaitīt lielos kapitālieguldījumus, kas nepieciešami pastāvīgu iekārtām un metāla izdevumi uz 1 km sliežu ceļa

 

Jūras transports nodrošina:

• starpkontinentālus pārvadājumus;
• piemīt zemas pārvadājumu pašizmaksas vedot kravas lielos attālumos;
• liela caurlaides un pārvadāšanas spēja;
• salīdzinoši ar upes transportu, lielāks kustības ātrums;
• nelieli kapitālieguldījumi jūras ceļu izveidē.