Latvijas Centrālās bankas funkcijas

 

2. Latvijas Bankas funkcijas

2.2.1. Latvijas Bankas monetārā politika

Latvijas Bankai, kā arī  visām citām centrālām bankām attīstītajās valstīs, jānodrošina efektīva monetāra politika, un to īstenošana valstī. Manuprāt, tieši monetāras politikas īstenošana ir Latvijas Bankas galvenais uzdevums, jo tā ir vienīga institūcija Latvijā, kas to īsteno. Saskaņā ar mērķa definīciju, LB jādomā par cenu stabilitātes nodrošināšanu un jāplāno monetāra politika tādā veidā, lai sasniegtu šo mērķi.

Pasaules ekonomiskās attīstības pieredze rāda, ka labākais ieguldījums, kādu monetārā politika var dot ekonomiskās attīstības, nodarbinātības un finanšu stabilitātes veicināšanā, ir zemas un stabilas inflācijas saglabāšana ilgtermiņā.

Monetārā politikas ietekme uz cenu līmeni saistīta ar procesu, ko ekonomisti parasti dēvē par transmisijas procesu, t.i., procesu, kurā centrālās bankas iedarbojas uz tautsaimniecību un, visbeidzot, uz cenām. To, kādā veidā monetārā politika ietekmē tautsaimniecību, var izskaidrot šādi. Centrālā banka ir vienīgā institūcija, kas emitē banknotes. Tai ir monopoltiesības nodrošināt monetāro bāzi. Šīs monopoltiesības ļauj centrālajai bankai ietekmēt naudas tirgus apstākļus un virzīt īstermiņa procentu likmes.

Latvijas Bankas monetārās politikas instrumenti līdzinās eiro zonā lietotajiem. Tāpat kā ECB, Latvijas Banka izmanto gan obligāto rezervju prasības, gan tirgus operācijas, gan arī pastāvīgās finanšu resursu aizdevumu un noguldījumu iespējas, bet tiks saskaņotas monetāro operāciju rīkošanas procedūras, biežums un termiņi un banku rezervju norma.

Galvenokārt Latvijas Banka ar savu monetāro politiku var ietekmēt naudas (kredītu) apjomu un procentu likmes valstī.

Teorētiski izmaiņas naudas piedāvājumā var ietekmēt kopējo izdevumu, nodarbinātības un cenu vispārējo līmeni ekonomikā, radot kredītu procentu likmes izmaiņas un ietekmējot personisko un uzņēmumu investīciju lielumu.

Latvijas Bankas rīcībā  ir sekojoši monetāras politikas instrumenti:

• Refinansēšanas likme
• Atklātās tirgu operācijas
• Obligātās rezerves norma

Refinansēšanas likmes ir kredītprocentu likme, par kādu komercbankas var aizņemties naudu no Latvijas Bankas. Ja Latvijas Banka nosaka augstākas procentu likmes, tad komercbankas gribēs aizņemties mazāk naudas no Latvijas Bankas, tām būs mazākas rezerves un mazāk iespēju izsniegt kredītu klientiem. Jo augstāku procentu likmi nosaka Latvijas Banka, jo mazāks būs naudas daudzums apgrozībā. Ja Latvijas Banka procentu likmes samazina, komercbankas gribēs aizņemties vairāk naudas no Latvijas Bankas, varēs izsniegt vairāk kredītu un palielināsies naudas daudzums apgrozībā.

Lielās inflācijas apstākļos ne tikai Latvijas valdība, bet arī LB saņem kritiku par īstenotās politikas nespēju ietekmēt cenu pieaugumu.

 

2.1 tabula

Latvijas Bankas refinansēšanas likme [14]

      
 
 
 
 

2.1.attēla. Patēriņa cenu izmaiņas procentos pret iepriekšējo periodu no 1997-2010.g.[15]

2.1. tabulā redzamas Latvijas Bankas refinansēšanas likmju izmaiņas no 1997.-2010.gadam. Savukārt 2.1. attēlā redzamas patēriņa cenu izmaiņas attiecīgajā periodā. No šiem datiem var secināt, ka Latvijā inflācija paaugstinājās jau kopš 2000.gada, bet strauju kāpumu šis rādītājs piedzīvoja pēc iestāšanās Eiropas Savienībā. LB reaģēja uz pieaugošajiem inflācijas tempiem un saka pakāpeniski palielināt refinansēšanas likmi. 2004.gadā pēc refinansēšanas likmes paaugstināšanas bija vērojams cenu pieauguma tempa samazinājums, bet 2007. gadā inflācijas tempi atkal palielinājās vēl straujāk nekā iepriekš. Tad valdība nāca klajā ar inflācijas apkarošanas plānu un LB atkal 2007. maijā palielināja refinansēšanas likmi līdz 6%. Taču inflācijas tempus neizdevās samazināt un tie palielinājās vēl vairāk.

Manuprāt, refinansēšanas likme Latvijas apstākļos ir samērā neefektīvs instruments, jo vairums Latvijas banku ir citu valstu banku meitas uzņēmumi. Ja tiem kļūs neizdevīgi aizņemties LB, tad tie varēs aizņemieties no saviem mātes vai radniecīgajiem uzņēmumiem, kuri ir ieinteresēti, lai bankas finansiālie rādītāji nepasliktinātos. Līdz ar to faktiski naudas daudzums neizmainīsies.

Pēc refinansēšanas likmes paaugstināšanas strauji palielinājās procentu likme aizņēmumiem latos. Tas arī būtiski nemainīja naudas pieprasījumu, jo bija iespēja izdevīgi aizņemties eiro valūtā.  

    

3. attēla. Starpbanku tirgos izsniegto kredītu skaits

(uz periodu sakumu, milj.latos) [16(18)] 

    

    2.3. attēla. Izsniegto kredītu skaits iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām

     (uz periodu sakumu, milj.latos) [16 (14)] 

2.2. attēlā ir redzams, ka izsniegto kredītu apjoms starpbanku tirgos periodā no 2005.g līdz 2007.g nepalielinājās, bet mazliet samazinājās. Taču kredītu apjoms iekšzemes uzņēmumiem un privātpersonām strauji palielinājās no 2005.g un sasniedza savu maksimumu 2009.gadā, kad refinansēšanas likme vel bija visaugstākā. Latu procentlikmju pieaugums virs eiro procentlikmēm veicināja Latvijas nacionālās valūtas lomas mazināšau Latvijas ekonomikā. Kredīti ārvalstu valūtā vairakkārt pārsniedza kredītu latos. Tas pierāda to, ka refinansēšanas likmes paaugstinājums Latvijā izsauc tikai lielāku pieprasījumu pēc aizņēmumiem ārvalstu valūtā, bet kopējo pieprasījumu pēc kredītiem nesamazina.  

 

2.4. attēla. Sezonāli izlīdzinātie naudas rādītāji ( uz perioda sakumu, milj.latos) [16 (4)] 

Naudas radītāju struktūras izmaiņas arī liecina par to, ka refinansēšanas likmei nav sakarības ar naudas daudzumu apgrozībā. Teorētiski, palielinoties procentu likmei, naudas daudzumam jāsamazinās, jo samazinās izsniegto kredītu skaits. Taču 2.4. attēlā ir redzams, ka laika periodā, kad procentu likmes palielinājās (2004.-2007.gads) naudas daudzums apgrozībā pieauga.

Radītāju samazinājums sakas 2008.gadā un, visticamāk, tas bija saistīts ar kopējo ekonomiskas aktivitātes samazinājumu Latvijā, nevis ar refinansēšanas likmes izmaiņām. 

2.5. attēla. Naudas piedāvājuma, IKP un PCI izmaiņas (%, pret iepriekš. periodu)  

Ja aplūkot IKP un M2X ir redzama sakarība. Naudas piedāvājuma samazinājums samazina

IKP un tas apliecina ekonomikas teorijā pierādīto likumsakarību, ka naudas daudzuma un IKP izmaiņas ir savstarpēji saistītas un naudas daudzuma pieaugums ir jābūt saskaņotām ar

ekonomiskās aktivitātes (IKP) pieaugumu. Taču sakarība starp M2X un PCI nav skaidri izteikta. Naudas piedāvājums saka samazināties jau 2006.gadā, bet cenas turpināja pieaugt līdz 2008.g.

No kvantitatīvas naudas teorijas, kas paredz, ka naudas masas pieaugumam jābūt tuvināti vienādam ar IKP pieauguma tempiem (2-3% gadā attīstītajās valstīs) aspekta, tad ir acīmredzams, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā  Latvijā šīs teorijas likumi nedarbojās. Naudas daudzums pieauga daudz straujāk nekā IKP.

Latvijā ienāca ES struktūrfondu nauda, un Skandināvu kredītiestādes, kas Latvijā iepludināja lielu naudas daudzumu. Šis naudas daudzuma pieaugums iespējams viens no cēloņiem, kas noveda pie inflācijas tempu kāpuma, jo šīs naudas masas ienākšana Latvijā nav būtiski palielinājusi IKP pieauguma tempus. Savukārt pēc 2006. gada naudas daudzums sāka samazināties, tas notika pēc tam, kad gan valdība, gan LB sāka īstenot ierobežojošu ekonomisko politiku, cenšoties mazināt aktivitāti nekustamo īpašumu tirgū un kreditēšanas „bumu”. Bet ir redzams, ka šie pasākumi inflācijas tempus nav mazinājuši.

Otrais Latvijas Bankas monetārās politikas instruments ir obligātās rezerves norma.

Rezervju norma ir naudas apjoms, kas atkarībā no pasīvā esošo piesaistīto līdzekļu apjoma un struktūras kredītiestādēm jātur centrālās bankas rezervju kontā. Obligātās rezervju prasības, pamatojoties uz likumu "Par Latvijas Banku", nosaka Latvijas Bankas padomes apstiprinātie "Banku obligāto rezervju prasību aprēķināšanas un izpildes noteikumi", kā arī Latvijas Bankas padome.

Pēc lata piesaistes eiro obligātas rezerves norma ir viens no nedaudzajiem centrālās bankas rīcībā atlikušajiem instrumentiem, kā ietekmēt makroekonomisko situāciju valstī. Tomēr šis instruments ikdienā nav izmantojams, jo bieža rezervju prasību maiņa radītu lielu nenoteiktību un risku banku sektoram. Palielinot līdzekļu apjomu, kas bankām jānodrošina vidēji mēneša laikā centrālās bankas kontos, tā daļēji var ierobežot naudas pieaugumu, kas rodas, bankām piesaistot noguldījumus un izsniedzot kredītus. Vienlaikus tā var palielināt savu ietekmi uz procentu likmēm, jo, rodoties strukturālam likviditātes iztrūkumam (pastāvīgs likvīdu resursu iztrūkumam), bankas ir spiestas izmantot centrālās bankas kredītu vai valūtas operācijas, lai atlīdzinātu šo iztrūkumu. Paaugstinot rezervju normu, centrālā banka var sadārdzināt bankām noguldījumu un cita veida līdzekļu piesaistīšanu, lai tādējādi netiešā veidā ietekmētu banku izsniegto kredītu likmes. [17]

Latvijas Banka rezervju bāzi un rezervju normu ir mainījusi atbilstoši ekonomikas un banku sistēmas attīstībai, gan tās palielinot, gan samazinot. Visaugstākā  rezervju norma - 12% apmērā - bijusi 1993. gada jūlijā  noguldījumiem ar termiņu līdz vienam mēnesim. No 1993. gada augusta līdz 2003. gadam Latvijas finanšu tirgus un makroekonomisko rādītāju attīstības tendences ļāva Latvijas Bankai pakāpeniski samazināt rezervju normu līdz pat 3%, tādējādi veicinot Latvijas finanšu tirgus attīstību un palielinot naudas piedāvājumu.

Līdz ar eiro zonas izveidi un Latvijas virzību uz dalību, rezervju normas samazināšana, kā  arī rezervju bāzes saskaņošana ar ECB noteikti bijusi viena no Latvijas Bankas prioritātēm.  
Tomēr kopš 2004. gada būtiski pieaugušie makroekonomiskās attīstības riski likuši Latvijas Bankai pakāpeniski palielināt rezervju normu no 3% līdz 8%.  
2006. gada 14. martā Latvijas Bankas padome apstiprināja grozījumus "Banku obligāto rezervju prasību aprēķināšanas un izpildes noteikumos", kas paplašināja rezervju bāzi, iekļaujot tajā arī noguldījumus un parāda vērtspapīrus ar noteikto termiņu virs diviem gadiem, tādējādi tuvinot noteikumus ECB regulai ECB/2003/9. Tomēr atšķirībā no ECB regulas, ņemot vērā Latvijas Bankas monetārās politikas nostāju, banku saistībām virs diviem gadiem no 24. maija tiek piemērota rezervju norma 8%, nevis 0%. [17]

13.03.2008. gadā LB nolēma samazināt obligāto rezervju normu no 8% līdz 7%, ar pamatojumu, ka straujā ekonomikas izaugsme pakāpeniski stabilizējas un līdz ar lēnāku kreditēšanas kāpumu ir mazinājusies banku sektora loma iekšzemes pieprasījuma uzturēšanā, ir iespējams turpināt mīkstināt stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus finanšu tirgum, vienlaicīgi arī veicinot finanšu sektora motivāciju ilgtermiņa līdzekļu piesaistē. [19] Bet jau 24. aprīli LB samazināja rezervju normu banku saistībām virs 2 gadiem par vienu procenta punktu - no 7% uz 6%, lai tādējādi mīkstinātu stingras monetārās politikas noteiktos ietvarus finanšu tirgum, vienlaikus arī veicinot finanšu sektora motivāciju ilgtermiņa līdzekļu piesaistē. Samazinot rezervju normas banku saistībām virs 2 gadiem par vienu procenta punktu, obligātās rezervju prasības samazinājās apmēram par 65 milj. latu. [20]

13. novembra 2008.g sēdē Latvijas Bankas padome nolēma samazināt rezervju normu banku saistībām virs 2 gadiem līdz 3% un samazināt rezervju normu visām pārējām rezervju bāzē iekļautajām saistībām līdz 5%. Šāda papildu finanšu resursu atbrīvošana bankām veicinātu to likviditātes uzlabošanos, ņemot vērā pašreizējo saspringto situāciju resursu piesaistē. Tas bija pēdēja reize, kad rezervju norma bija mainīta.

Latvijā visbiežāk izmantotais monetārās politikas instruments ir atklātā tirgus operācijas, kas ietver termiņnoguldījumu izsoles, aizdevumus uz nakti, noguldījumus uz nakti un 7 dienām, ārvalstu valūtas (eiro) pirkšanu un pārdošanu, vērtspapīru tiešās pirkšanas un pārdošanas izsoles un valūtas mijmaiņas darījumu izsoles.

Pašlaik pasaules ekonomikas praksē atklātās tirgus operācijas ir monetāras politikas pamatinstruments. Tās būtība ir sekojoša – valsts sāk īstenot aktīvu kampaņu, piemēram,  pērkot vai pārdot vērtspapīrus atklātā finanšu tirgū. Tas rada ļoti mīkstu ekonomisko ietekmi uz naudas tirgū, jo nav skārtie nekādi administratīvie noteikumi.

Visbiežāk tiek veikti repo darījumi - banku īpašumā esošo vērtspapīru pārdošana centrālajai bankai ar atpirkšanu, kas pēc būtības ir kredīts bankām pret vērtspapīru ķīlu uz noteiktu laika periodu (parasti 1-2 nedēļas).

Vērtspapīru pirkšana un pārdošana ir ar ilglaicīgāku ietekmi nekā repo darījumi, tāpēc tiek lietota retāk, jo pēc kāda laika perioda monetārā situācija būs mainījusies un iepriekšējā intervence radīs papildu nestabilitāti. Vērtspapīru pirkšanas rezultātā centrālā banka piešķir līdzekļus tirgum, un procentu likmes samazinās, un otrādi, - centrālajai bankai pārdodot vērtspapīrus, naudas daudzums apgrozībā samazinās un procentu likmes aug.

Ārvalstu valūtas pirkšanu un pārdošanu operācijas Latvijas Bankas izmanto, ja klienti lielā apjomā sāk pārdot vai pirkt ārvalstu valūtu un tirgus to nespēj absorbēt. Parasti ar valūtas operācijām centrālā banka cenšas izlīdzināt krasas valūtas kursu svārstības, retāk - ietekmēt banku rezerves vai naudas tirgus likmes.

Valūtas mijmaiņas operācijas ir darījumi starp centrālo banku un bankām, kuros viena puse pārdod nacionālo valūtu (parasti centrālā banka), pretī saņemot ārvalstu valūtu ar nosacījumu veikt pretēju operāciju pēc noteikta laika perioda.

Pastāvīgās aizņemšanās un noguldījumu veikšanas iespējas ir:

• termiņnoguldījumi - centrālā banka piesaista banku noguldījumus par zemāku likmi nekā starpbanku tirgū, tāpēc bankas šo instrumentu izmanto tikai tad, ja visā sistēmā ir resursu pārpalikums; 
• lombarda kredīti - dienas beigās centrālā banka piešķir kredītus par augstāku likmi nekā tirgus likme, tāpēc bankas šo instrumentu izmanto tikai tad, ja visā sistēmā ir resursu trūkums.[18] 

2.6. attēla. Repo darījumu un īstermiņa valūtas mijmaiņas izsolēm vidējā svērtā procentu likme gadā [28] 

Attēlā 2.6. ir redzama repo darījumu un īstermiņa valūtas mijmaiņas izsolēm vidējās svērtās procentu likmes dinamika laika periodā no 1998.gada līdz 2010.gadam. Viszemākas likmes bija līdz 2003. gadam, kad LB istēnoja aktivizējošo monetāro politiku. Šajā gadā bija arī viszemāka refinansešanas likme un obligātas rezervju norma.

2003.gads bija pēdējais gads, kad LB istēnoja aktivizējošu monetāro politiku, jo tā rezultātā Latvijā bija liels inflācijas kāpums. 2004. gadā LB palielināja gan refinansešanas likmi, gan obligāto rezervu normu, gan likmes repo darījumiem un valūtas mijmaiņas izsolim, rezultāta monetāra politika kļuva ierobožejoša. Tāču LB neizdēvas apturēt ekonomisko izaugsmi un kredītu apjomus, jo pēc Latvijas iestašanas Eiropas Savienībā Latvijas Banka zaudēja kontroli pār naudas piedāvājumu.

2.2.2 Banku banka un norēķinu centrs

Laikā, kad pieaug banku konkurence, svarīgi nodrošināt ātru un drošu pakalpojumu sniegšanu klientiem. Klientu attiecības ar banku arvien vairāk atkarīgas ne tikai no pakalpojumu cenām un dažiem citiem faktoriem, bet arī no banku operāciju (darījumu) veikšanas ātruma. Liela nozīme ir uzticamai starpbanku norēķinu sistēmai.

Saskaņā ar likumu "Par Latvijas Banku" norēķinu un maksājumu sistēmas darbība Latvijā  jāorganizē un jānodrošina Latvijas Bankai. 1992. gadā sākās starpbanku norēķinu sistēmas izveide. 1995. gadā tika ieviesta elektroniskā bruto norēķinu sistēma. Līdzīgi kā citu valstu centrālās bankas Latvijas Banka darbojas kā starpbanku norēķinu sistēmas starpnieks.

Izveidot un uzturēt drošu un efektīvu maksājumu sistēmu ir viens no centrālās bankas galvenajiem uzdevumiem. Šāda sistēma būtiski veicina finanšu sektora attīstību valstī, nodrošinot bezskaidras naudas līdzekļu norēķinus starp bankām. Tikai ar efektīvas maksājumu sistēmas starpniecību centrālā  banka var veikt arī savu galveno uzdevumu - īstenot monetāro politiku.

Valsts maksājumu sistēmas galvenie elementi ir finanšu iestādes un sistēmas infrastruktūra (maksājumu tehniskā un administratīvā pārvalde). Latvijas Banka organizē un uztur šo infrastruktūru, izstrādā un apstiprina tās darbību regulējošos noteikumus, analizē un prognozē notikumu attīstību, lai padarītu maksājumu sistēmas darbību iespējami efektīvāku.

No starpbanku norēķinu sistēmas darbības, kā arī no tā, kā organizētas banku iekšējās norēķinu sistēmas, atkarīga banku konkurētspēja.

Pašlaik Latvijas Bankā  darbojas trīs pilnībā automatizētas sistēmas, ar kuru palīdzību tiek nodrošināti starpbanku norēķini latos un eiro, un kuras atbilst Eiropas Savienības prasībām.

Norēķinus var veikt, izmantojot principiāli atšķirīgas norēķinu sistēmas - neto jeb klīringa norēķinu sistēmu un bruto norēķinu sistēmu.

Klīringa sistēmas dalībnieki savstarpējos maksājumus izdara ar klīringa centra (Latvijā  klīringa centrs ir Latvijas Banka) starpniecību. Norēķins tiek veikts vienu reizi dienā. Klīringa sistēmas priekšrocība ir zemās prasības pret sistēmas likviditāti līdz norēķinu brīdim. Galvenie trūkumi - kredītrisks, likviditātes un sistēmas risks. Risku samazināšanai veic vairākus pasākumus, piemēram, nosaka dalības kritērijus, kredītlimitus, vienojas par iespējamo zaudējumu kompensāciju. Latvijas Bankas klīringa sistēmā ir iespēja veikt otrreizēju klīringa norēķinu, ja kāds no klīringa dalībniekiem nevar norēķināties noteiktajā  laikā.

Reālā laika bruto norēķinu sistēmas ietvaros (Real-Time Gross Settlement System jeb RTGS sistēma) norēķins notiek uzreiz pēc tam, kad sistēmas operators (parasti centrālā banka) ir saņēmis maksājuma uzdevuma ziņojumu. Ja maksātāja konta nepietiekama atlikuma dēļ maksājumu nevar veikt, tad to ievieto neapstrādāto maksājumu rindā. Šādu rindu kontrolei izmanto dažādas optimizācijas metodes, kas tiek īstenotas ar speciālu programmu palīdzību. RTGS sistēmas dalībniekiem tiek izvirzītas paaugstinātas likviditātes prasības, savukārt kredītrisks ir pilnībā novērsts, kā arī samazināts likviditātes un sistēmas risks. Pasaules pieredze rāda, ka daudzās valstīs sekmīgi izmanto abas sistēmas paralēli. [21]