Saturs 

Ievads 2

1. Centrālās bankas loma banku sistēmā 3

1.1. Centrālas bankas attiecības ar pārējām bankām un kredītiestādēm 3

1.2. Centrālas bankas neatkarība. 4

1.3. Centrālas bankas raksturīgie pienākumi 5

2. Latvijas Bankas darbība. 8

2.1. Latvijas Bankas mērķis. 8

2.2. Latvijas Bankas funkcijas 10

2.2.1. Latvijas Bankas monetārā politika 10

2.2.2 Banku banka un norēķinu centrs 17

2.2.3.  Valdības banka 21

3. Latvijas Banku darbība mainīgos ekonomiskos apstākļos 23

Secinājumi 26 
 

 

Ievads

Latvijas ekonomiskai politikai ir divas sastāvdaļas – fiskāla politika, ko īsteno valdība, un monetāra politika, ko īsteno centrāla banka, kuru lēmumi nav atkarīgi no valdības norādījumiem un politisko vai finanšu grupējumu interesēm. Tas ir divi politikas veidi, ar kuru palīdzību var regulēt ekonomisko situāciju valstī.

Jebkurā attīstītājā  valstī monetāras politikas centrā atrodas centrāla banka, jo tieši tā pārvalda ar monetāras politikas instrumentiem. Centrālā banka nodrošina visu banku un finansu sistēmas funkcionēšanas stabilitāti un īsteno valsts monetāro politiku tā, lai nodrošinātu cenu stabilitāti un sekmētu ekonomikas izaugsmi.

Latvijas banku sistēmas darbības centrā ir Latvijas Banka, kurai ir vairāki noteikti uzdevumi un izvirzīts konkrēts mērķis, pēc kura vadoties, tā cenšas sekmīgi vadīt valsts ekonomiku un radīt valstī līdzsvarotu naudas apgrozību. Efektīva funkciju un uzdevumu izpildīšana nosaka pozitīvu ekonomisku attīstību. 
Paskatoties uz ekonomisko situāciju Latvijā šodien, varām pamānīt, kā galvenokārt tiek īstenotā aktīva fiskāla politika – nodokļu likmes un valdības izdevumu izmaiņas, taču par monetāru politiku ir dzirdāms mazs. Sakarībā ar nodokļu izmaiņām, mainās arī cenas valstī, kas savukārt ietekmē uz iedzīvotāju labklājības līmeni. Inflācijas cēloņi var būt dažādi, tieši tāpēc ļoti svarīgi, lai Latvijas Banka veiksmīgi un laicīgi varētu to izanalizēt un izvēlētie pareizo cenu stabilizēšanas instrumentu.

Līdz ar to, darba galvenais mērķis ir pētīt un analizēt Latvijas Banku, tās būtību, funkcijas, monetārās politikas instrumentus, novērtēt un izteikts secinājumus par Latvijas Banku un to darbību.

Lai sasniegtu kursa darbā  izvirzītos mērķus ir svarīgi dot atbildes uz tādiem jautājumiem kā centrālas bankas nepieciešamība, tās neatkarība no valsts lēmumu pieņemšanā un monetāro politiku īstenošanā, Latvijas Bankas mērķu, uzdevumu un funkcijas būtība, kā arī apskatīt Latvijas Bankas iespējamo ietekmi uz inflācijas līmeni valstī.

Kursa darbā ir izmantoti LR - likumi, kas ir saistīti ar bankām, autoru speciālā ekonomikas literatūra, kā arī statistiskie izdevumi un bankas pārskati.

1. Centrālās bankas loma banku sistēmā

1. Centrālas bankas attiecības ar pārējām bankām un kredītiestādēm

Jebkurā valstī  centrālo vietu banku sistēmā aizņem valsts centrāla banka. Dažādās valstīs šādām bankām ir dažādi nosaukumi: nacionālie, valsts, emisijas, rezervju, Federāla Rezervju Sistēma (ASV), Anglijas Banka, Japāna Banka, Itālijas Banka u.c.

Pirmās centrālas bankas veidojās kā komercbankas ar tiesībām emitēt banknotes. Neskatoties uz to, ka pirmā banka, kas veica emisiju, bija Stokholma Banka (1650.g. tā izlaida noguldījumu sertifikātus zelta monētām, kuras tika izrakstītas uz uzrādītāja un apgrozījās līdzīgi ar citu naudu visās Zviedrijas Karalistes teritorijās), par pirmo emisijas banku uzskata izveidotu 1964.g. Anglijas Banku, jo tā saka izlaist banknotes un uzskaitīt komerciālus vekseļus. Pēc tām, izņemot banknotes emitēšanu, centrālai bankai bija piešķirta valsts kasiera loma, starpnieka starp valsts un komercbankām, valsts monetāras politikas pavadoņa. Tā kā centrālas bankas bija komercbankas, tie bija nacionalizētas (arī tagad centrālas bankas kapitāls pilnībā vai daļēji pieder valstij).

Centrālo emisijas banku veidošana bija saistīta ar koncentrācijas un kapitāla centralizācijas procesiem, ar parēju uz vienotu nacionālo monetāru sistēmu.

Visās attīstītājās valstīs ir dažādi likumi, kurās noformulēti un noteikti centrālas bankas uzdevumi un funkcijas, ka arī nosacīti tas īstenošanas metodes un instrumenti.

Dažādās valstīs centrālas bankas galvenais uzdevums noteikts konstitūcijā. Parasti, par galveno tiesības aktu, kas regulē valsts bankas darbību, kalpo likums par valsts centrālo banku; tās nosaka organizatoriski-tiesisko statusu pēdējam, vadošo sastāva iecelšanas vai ievēlēšanas procedūru, statusu attiecībās starp valsts un valsts banku sistēmas. Ar šo likumu nostiprināta centrālas bankas pilnvara kā emisijas valsts centrs.

Mijiedarbība starp centrālo banku un banku sistēmu regulējas ar kredītiestāžu likumu. Šis likums nosaka kredītiestāžu pamattiesības un pienākumus attiecībā uz centrālo banku. [1]

Latvijas kredītiestāžu sistēmas modelis ir divu līmeņu kredītiestādes. Tas būtība ir: sistēmas centru veido valsts centrālā banka – Latvijas Banka, ap kuru grupējas dažādas kredītiestādes. Centrāla banka kredītiestāžu sistēmā veido pirmo, svarīgāko līmeni. Latvijas Bankai ir ekskluzīvas tiesības un pienākums veidot monetāro politiku un ieviest to, emitēt nacionālo valūtu, noteikt tās kursu un uzraudzīt naudas apriti, uzraudzīt un regulēt komercbanku darbību. Komercbanku un citu finanšu tirgus institūciju tiešo uzraudzību veic Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK). Latvijas Banka neveic komercdarbību finanšu sektorā. [25]

Latvijas Banka drīkst atvērt kontus Latvijas valdībai, kredītiestādēm, starptautiskajām organizācijām, Eiropas centrālo banku sistēmas dalībniekiem un citiem finanšu tirgus dalībniekiem. Tieši tāpēc Latvijas Banku bieži sauc par bankas banku, jo tā piedāvā citām kredītiestādēm finanšu resursu aizņemšanas un noguldīšanas iespējas.

Latvijā kredītiestādes var izmantot tādās pastāvīgās finanšu resursu aizņemšanas un noguldīšanas iespējas kā:

• aizņemties no Latvijas Bankas latu resursus pret vērtspapīru ķīlu uz nakti
• noguldīt latu līdzekļus Latvijas Bankā uz nakti.

Latvijas Banka regulē naudas pieprasījumu un piedāvājumu komercbankās, nosakot obligātās rezervju likmes procentu veidā, kuras pielieto rezervju aprēķināšanai no komercbanku finanšu resursiem.

Komercbankas var piedalīties tādās regulāri organizējamas tirgus operācijās, kā:

• Refinansēšanas darījumu izsoles, kurās Latvijas Banka piešķir latu resursus pret vērtspapīru ķīlu;
• Citas tirgus operācijas (valūtas mijmaiņas darījumu izsoles), kurās Latvijas Banka pārdod (vai pērk) kredītiestādēm latus par eiro ar atpirkšanu (atpārdošanu) termiņa beigās, termiņnoguldījumu izsoles, vērtspapīru tiešas pirkšanas un pārdošanas izsoles

2. Centrālas bankas neatkarība.

Attīstītās valstīs centrālas bankas ir klasificētas atkarībā no tas neatkarības pakāpes monetāras politikas jautājumu risināšanā, izmantojot dažādus objektīvus un subjektīvus faktorus.

Subjektīvi faktori ietver pašreizējas attiecības starp valsts centrālo banku un valdību, ņemot vērā vadītāju neformālo kontaktu.

Starp daudziem centrālas bankas autonomijas novērtēšanas objektīviem faktoriem var izdalīt piecus svarīgākus:

• Valsts līdzdalība centrālas bankas kapitālā un peļņas sadalē.
• Bankas valdības iecelšanas (izvēles) procedūra.
• Centrālas bankas uzdevumu un mērķu atspoguļošanas pakāpe likumdošanā.
• Valsts tiesības iejaukties monetārajā politikā
• Noteikumi, kas regulē tiešo un netiešo valsts izdevumu finansēšanas iespēju, ko īsteno centrāla banka.

Attiecībā uz pirmo novērtējuma faktoru, centrālas bankas kapitāla īpašnieku sastāvs, realizējot monetāru politiku, būtiski neietekmē uz tā neatkarību.

Saskaņā ar otru faktoru, izvēlēšanas kartība un galvenokārt valsts centrālas bankas valdības atsaukšana ietekmē uz bankas politiskas neatkarību no valdības.

Trešais faktors no vienas puses nosaka centrālas bankas rīcības brīvības robežas, no otras puses – likumā noteiktu pilnvaru. Lielākajā daļā attīstītās valstīs (Austrija, Vācija, Dānija, Nīderlande, Krievija, Francija, Šveice un Japāna), galvenie mērķi un centrālās bankas darbības joma ir atspoguļota konstitūcijā vai attiecīgos līkumos par centrālo banku un banku darbību.

Dažādās valstīs (piemēram, Zviedrijā. ASV un Itālijā), centrālas bankas uzdevumu formulējums tiesību aktos ir dots tikai kopīgos kontūros. Tomēr tas nav būtiski svarīgs, lai noteiktu centrālas bankas neatkarības pakāpi. Uzdevumu un mērķu sīkais definējums likumdošanā ir nenozīmīgs faktors, un tas ietekmi jāapsver tikai kopā ar centrālas bankas tradīciju un funkcionēšanas nosacījumu analīzi.

No ceturtā faktora (ar likumdošanu noteiktas valdības tiesības noraidīt centrālas bankas valdības lēmumus, bet no centrālas bankas puses – pienākums saskaņot ikdienu darbību ar vispārīgu valdības regulēšanas stratēģiju) galvenokārt ir atkarīga centrālas bankas politiska neatkarība.

Viszemākā neatkarības pakāpe no valdības iejaukšanas monetārajā politikā ir centrālai bankai Francijā un Itālijā. Šajās valstīs centrāla banka darbojas kā konsultants un ir piespiesta vadīties ar valdības lēmumiem. Kopš Otras pasaules karas Francijas Bankas administrācija ir zem finanšu ministrijas ietekmes.

Lielbritānijas, Nīderlandes, Zviedrijas un Japānas likumdošanā skaidri noteikta valdības iespēja iejaukties centrālas bankas politikā, instruēt to un atcelt to lēmumus.

Daudz neatkarīgāk ir centrālas bankas Austrijā un Dānijā. Saskaņā ar likumdošanu valdībai nav tiesības iejaukties centrālas bankas monetārajā politikā, taču centrālai bankai jākoordinē savu stratēģiju ar valdības politiku.

Centrālajām bankām Vācijā un Šveicē ir vislielākā neatkarība. Šo valstu likumdošanā aizliegt valstij iejaukties centrālas bankas monetārajā politikā.

Piektais faktors, kurš nosaka bankas neatkarības pakāpi, ir valdības iespēja aizņemties naudas līdzekļus no centrālas bankas un tas ietekmē gan uz ekonomisko, gan uz politisko banku neatkarību. Šis faktors ir svarīgs tikai ja valstī centrāla banka tieši finansē valdību. Šāda sistēma ir izplatīta lielākajā daļā attīstīto valstu. Izņēmums ir ASV un Lielbritānijā, kur valsts aizdevumi ir sadalīti brīvajā tirgū. Lielākā daļa neatkarīgo centrālo banku Austrijā, Vācijā un Nīderlandē. [1]

3. Centrālas bankas raksturīgie pienākumi

Attīstītajās valstīs, centrālās bankas veic lielu skaitu regulēšanas un uzraudzības funkcijas. Tiem ir milzīga sociālā atbildība un ir plaša pilnvara. Tas galvenās darbības veidus var klasificēt piecās kategorijās:

1. Naudas emisija un ārvalstu valūtas rezerves pārvaldīšana. Centrālās bankas drukā naudu, izplata banknotes un monētas, iesaistās valūtas tirgos, lai regulētu nacionālas valūtas kursu un pārvalda ārējo aktīvu rezerves, lai saglabātu ārējo valūtas vērtību.
2. Valdības baņķieris. Centrālas bankas atver  depozītus un sniedz aizdevumus valdībai, vienlaicīgi darbojas kā fiskālais aģents un valdības vērtspapīru garants.
3. Vietējo komercbanku baņķieris. Centrālās bankas piedāvā noguldījumu un kredītu pakalpojumus komercbankām.
4. Regulē vietējo finanšu iestāžu darbību. Centrālās bankas seko, lai komercbankas un citas finanšu iestādes rīkojas piesardzīgi un saskaņā ar atbilstīgiem likumiem un noteikumiem un kontrolē rezervju prasību izpildīšanu.
5. Monetāras politikas izpilditājs. Centrālās bankas cenšas, izmantojot monetāras politikas instrumentus (naudas masa, refinansēšanas likme, valūtas kurss, rezervju prasības komercbankām, u.c.), sasniegt tādus svarīgus makroekonomiskos mērķus, kā cenu stabilitāte, investīcijas palielināšana un  starptautisko valūtu regulēšana.

Daudzas administratīvās un regulatīvās funkcijas var efektīvi veikt tikai centrālās bankas valstīs ar augsti integrētu ekonomiku, attīstītu finanšu sistēmu un ļoti izglītotiem un labi informētiem iedzīvotājiem.

Attīstošajās valstīs (valstis, kurās ir zemi demokrātiskie, ekonomiskie, industrializācijas, sociālie un tiesiskie standarti) situācija ir diezgan atšķirīga.  Ekonomikā dominē neliels eksporta nozaru skaits un milzīgs dažādu importēto preču skaits, kuras relatīvās cenas ir ārpus  vietējo varas iestāžu kontroles, finanšu sistēma atrodas izstrādes stadijā un ietver galvenokārt:

1. ārvalstu komercbankas, kurām ir tendence finansēt ražošanu, saistītu ar iekšzemes tirgu un eksportu.
2. centrālas bankas iestādi, kas darbojas vai nu kā valūtas padome, vai vienkārši kā budžeta deficīta finansēšanas instruments.
3. Naudas masu apgrozībā, kuru ir grūti novērtēt (sakarā ar valūtas aizstāšanu), un vēl grūtāk regulēt.
4. Nekvalificētus un nepieredzējušus strādniekus, kas nav pazīstami ar vietējām un starptautiskajām finansējuma problēmām  
5. Spēcīgu politisku ietekmi un kontroli no centrālās valdības puses (uz procentu likmēm, valūtas kursiem, importa licencēšanu, u.c.)

Šādos apstākļos, par galveno centrālas bankas uzdevumu kļūst vēlme nostiprināt vietējo iedzīvotāju un ārvalstu tirdzniecības partnerus uzticību vietējā valūtā un pārliecināt, ka vietējā finanšu sistēma ir stabila un uzticama. 
Ņemot vērā būtiskās atšķirības ekonomikas struktūrās un  finanšu sistēmas attīstībās starp bagātajām un nabadzīgajām valstīm, centrālām bankām  vairumā mazāk attīstītājās valstīs vienkārši nav elastības un neatkarības, kas nepieciešama, lai veiktu makroekonomiskās un regulatīvās funkcijas, kas ir raksturīgi centrālām bankām attīstītajās valstīs. [2]

 

2. Latvijas Bankas darbība.

1.   Latvijas Bankas mērķis.

Daudzās attīstītājās valstīs centrālas bankas galvenais mērķis ir cenu stabilitātes nodrošinājums valstī. Arī Latvijas Banka (LB) nav izņēmums. Šo mērķi nosaka likums „Par Latvijas Banku” un no 2005.gada tas izklausās sekojoši: „Latvijas Bankas galvenais mērķis ir saglabāt cenu stabilitāti valstī.”[10] Līdz šīm, likuma pamatredakcijā, šis mērķis izklausījās mazliet savādāk: „Latvijas Bankas galvenais mērķis ir, īstenojot naudas politiku, regulēt naudas daudzumu apgrozībā, lai saglabātu cenu stabilitāti valstī.”[11]

Pamatredakcijas variantā  cenu stabilitāte valstī ir tikai sekas, bet galvenais mērķis un uzdevums LB ir naudas daudzuma apgrozības regulēšana, īstenojot naudas politiku. Tātad likumā bija konkrēti teikts, kas LB jādara, kādus instrumentus jāizmanto un kādam jābūt galējām rezultātam.

Mērķa definīcija bija izmainīta saskaņā ar Eiropas Centrālas Bankas (ECB) 2004.gada Konverģences ziņojumu, kurā bija noradīts, ka LB mērķi nepieciešams izmainīt, lai tas pilnībā atbilstu līgumam un statūtiem. [12]

Pēc Latvijas iestāšanas Eiropas Savienībā un Latvijas Bankas iestāšanas Eiropas Centrālo Banku sistēmā, Latvijas Bankai savā darbībā jāievēro Eiropas Centrālās Bankas normatīvos aktus un norādījumus atbilstoši Eiropas Kopienas dibināšanas līgumam un Eiropas Centrālo Banku sistēmas un Eiropas Centrālās Bankas statūtiem.

Eiropas Kopienas dibināšanas līgums nosaka Eurosistēmas (ko veido Eiropas Centrālā Banka (ECB) un to valstu nacionālās centrālās bankas, kas pieņēmušas eiro kā savu valūtu) galveno uzdevumu – saglabāt cenu stabilitāti.[13] Tieši tāpēc, jaunajā likumprojektā par Latvijas Bankas galveno mērķi kļuva cenu stabilitātes nodrošināšana.

Manuprāt, jauna definīcija ir daudz plašāka un nav tik konkrēta kā veca. Protams, ir pietiekams ekonomiskais pamats uzskatīt cenu stabilitāti par galveno mērķi. To ir

apstiprinājusi ekonomikas teorija un empīriskie pētījumi, kas norāda, ka, uzturot cenu stabilitāti, monetārā politika sniedz ievērojamu ieguldījumu vispārējās labklājības izaugsmē, t.sk. veicina augstu saimniecisko aktivitāti un nodarbinātības līmeni.

Vispār, cenu stabilitāte – ir viena no makroekonomikas pamatmērķim, kura nosaka tādu inflācijas līmeni, kurām nav lielas ietekmes uz ekonomiskas lēmumus pieņemšanu. Tieši tāpēc šīs mērķis vairāk piestāv Ekonomikas ministrijai, nekā Latvijas Bankai, jo tieši Ekonomikas ministrija izstrādā, organizē un koordinē ekonomikas politiku valstī.

Latvijas Banka ir spējīga ietekmēt cenu stabilitāti, izmantojot monetāras politikas instrumentus, un kā galvenais instruments ir naudas daudzums apgrozībā. To pareiza noteikšana regulē cenas valstīs, līdz ar to veicinot stabilitāti. Manuprāt, tieši tāpēc pareiza naudas masas noteikšana ir LB primārais mērķis, bet tas jānoteic tā, lai sasniegtu cenu stabilitāti valstī. Līdz ar to, mērķis, kas bija likumā pamatredakcijā, manuprāt, ir labāk un nav tik abstrakts.

No otrās puses, ja paskatīties LB darbību pēdējos gados un tas galvenos pasākumus, prezidents un eksperti par galveno vienmēr ir minējuši valūtas kursa stabilitāti. Tā ir izpaužas, gan sākotnēji piesaistot latu starptautiskajam valūtu grozam, gan 2004. gada nogalē piesaistot to eiro ar intervenču (svārstību) koridoru +/- viens procents, kaut pieļaujamais bija +/- piecpadsmit procenti. Lielāks intervenču koridors pieļautu lielākas manevrēšanas spējas, lai ar valūtas kursu kā monetāru instrumentu ietekmētu cenu stabilitāti, mazinot ārējās inflācijas/deflācijas ietekmi uz cenu stabilitāti Latvijas preču un pakalpojumu tirgū. Savukārt, pašreizējais valūtas kursa svārstību koridors nodrošina pārliecību, ka, pērkot eiro, lai maksātu, piemēram, par kredītu vai līzingu, vienmēr var rēķināties ar aptuveni vienu un to pašu cenu.[30]