Instrumentālā mūzika baroks

Instrumentālā mūzikas attīstība

Tā uzreiz nekļuva par patstāvīgu daiļrades nozari. Ilgu laiku tā tikai pavadīja dziedājumu; instrumentālā literatūra sastāvēja no šīm nolūkam izdevīgu vokālu skaņdarbu aranžējumiem. Lūzums notika 17.gs, attīstoties sadzīviskām un koncerttipa muzicēšanas formām. Shematiski šis process attēlojams kā polifonās un homofonās mūzikas paralēla attīstība. Pirmā attīstības līnija bija ceļš uz fūgu, otrā – uz svītu, koncertu, simfoniju.

Hendeļa instrumentālā mūzika

Plašs viņa daiļrades novads – interesanta ar žanru daudzveidību, dabiskumu, jūtu dziļumu, valdzina ar mūžīgas jaunības svaigumu. Radīti prieka, gaismas, kustības piesātināti tēli. Galvenā iezīme ir moža, mērķtiecīga enerģija, kuru ietonē cildeni liriski tēli. Dziesmu melodiju un deju ritmu bagātība skaņdarbos liecina par tuvību un tiešu saskarsmi ar tautas mākslu. Hendelis nepakļāvās sastingušām shēmām; par to liecina kaut vai svītas formas brīvais traktējums: viņš ikreiz pārveidoja tās uzbūvi, mainīja daļu secību un attiecības.

Hendeļa instrumentālo mūziku parasti iedala 3 grupās:

1)skaņdarbi taustiņinstrumentiem – klavesīnam un ērģelēs

2)kamermūzika –  skaņdarbi atsevišķiem instrumentiem čembolo pavadījumā un nelieliem ansambļiem (sonātes un trio sonātes)

3)orķestra darbi: slavenie concerti grossi (radies Itālijā, vijoļvirtuozs Arkandželo Korelli) ,„Ūdens mūzika”, „Uguņošanas mūzika”, simfonijas, operas un oratoriju uvertīras.

Valdzinoša un svaiga ir Hendeļa orķestra mūzika.

Hendelis rakstījis novatoriskus skaņdarbus orķestrim: tie bija „Ūdens mūzika” un „Uguņošanas mūzika”, kas domāti atskaņošanai brīvā dabā, ielās un laukumos. Sākotnēji „Uguņošanas mūzika” rakstīta tikai pūšaminstrumentiem, bet Hendelis to pārveidoja, iekļaudams orķestra sastāvā arī stīga grupu.

„ūdens mūzika” ir ātru un lēnu, mažorā un minorā rakstītu miniatūru sērija.