Baroka laikmets mūzikā

   Salīdzinājumā  ar tā laika komponistiem, Vivaldi māksla ir konkrētāka, lakoniskāka, tā ļoti tieši balstīta uz žanriskā pamata. Visspilgtākais elements viņa koncertos ir tematisms, pati mūzika ir ļoti dzīva un ekspresīva, pat līdz vizuālu asociāciju robežai.

   Koncerta ātrajās daļās solistam bija jāizpilda efektīvas pasāžas un gammas, kas saistīja publikas uzmanību. Bija pat tāda publikas daļa, kas, pārliecinājusies par solista virtuozitāti (sasniedzot augšējo do), pameta koncertu, jo bija pārliecinājušies, ka vokālais triks kārtējo reizi ir izdevies.

   Vivaldi izstrādāto kompozīcijas likumsakarību vidū jāatzīmē  pirmās daļas rondo veida uzbūve, kur koncerta laikā galvenā  tēma atkārtojās izmainītā veidā, piemēram, citā tonalitātē, bet vienmēr ir atpazīstama. Kontrasts un atkārtojums – šī forma ļoti iepatikās arī Baham, kurš Vivaldi sacerējumus naktī pārrakstīja.

   Daudzi no Vivaldi koncertiem ir programmatiski – autors devis klausītājiem noteiktu ievirzi ar nosaukumiem gan visam koncertam, gan dažkārt pat tā daļām. Plaši pārstāvēti dabas tēli (slavenākais komponista koncertu cikls „Gadalaiki”. Katrs gadalaiks ir vesels muzikāls stāsts, un katra aina atdzīvojas mūzikā un neprasa skaidrojumu. Kā arī koncerts „Vētra uz jūras”), dažkārt ar samērā spēcīgu psiholoģisku zemtekstu („Nakts”). Sastopami arī lirisku izjūtu atspoguļojumi („Atpūta”, „Nemiers”), mitoloģisku un reliģisku sižetu meti.

   Vivaldi daiļrade praktiski izvērtās 18. gadsimtā. Viņa veikumi instrumentālajā mūzikā, īpaši koncerta žanrā, nozīmīgi ietekmēja Baha un Hendeļa darbību.

    Bet Vivaldi mūzikas liktenis ir skumjš: līdzīgi citiem baroka ģēnijiem, viņš drīz tika aizmirsts, operas un spīdošie koncerti uz diviem gadsimtiem pazuda „nebūtībā”. Vivaldi acīs smagnējais baroka stils mūzikā sāka novecot. Atšķirībā no Pērsela un Baha, Vivaldi piemeklēja pati lielākā nelaime, kas ar mākslinieku var notikt – viņš pārdzīvoja savu popularitāti un visu aizmirsts nomira Vīnē 1741. gadā.

   20. gadsimtā, kad atgriezās interese par seno mūziku, Vivaldi mūzika atkal kļuva par vienu no baroka pērlēm. 
 
 
 
 

2.4. Johans Sebastians Bahs

(1685 – 1750) 
 
 

   J.S. Bahs dzimis 1685. gada 31. martā Eizenahā, mazā Tīringas pilsētiņā, vienā gadā ar G. Hendeli. Atšķirībā no Hendeļa, Bahs visu savu mūžu pavadīja Vidusvācijas nelielās pilsētās, dzīvojot garīgā un materiālā ziņā šauros, spiedīgos apstākļos. Komponista senči bija amatnieki, bet plašajai dzimtai bija raksturīga muzikālā apdāvinātība, kas pārgāja no paaudzes paaudzē. No šīs mūziķu dzimtas vienīgi Johans Sebastiāns kļuva slavens. Mūziķa profesijai, kas Bahu dzimtas vīriešiem bija kļuvusi tradicionāla, Johanu gatavoja jau no mazotnes. Zēna pirmais skolotājs bija viņa tēvs – Eizenahas vijolnieks. 9 gadu vecumā Johans kļuva bārenis, viņa apmācību turpināja brālis Johans Kristofs.

   Tieksme pēc brīvības mudināja jaunieti meklēt līdzekļus patstāvīgai eksistencei. 1700. gadā viņš pārcēlās uz Lineburgu, kur pabeidza skolu ar tiesībām iestāties universitātē. Šīs tiesības palika neizmantotas, jo bija jānodrošina sev iztika, tādēļ vajadzēja veltīt visus spēkus un uzmanību savas komponista un izpildītāja meistarības izkopšanai. Viņš pats atrada savai muzikālajai izglītībai nepieciešamo, studējot bibliotēkā mūziķu rokrakstus. Ar Lineburgas periodu beidzās komponista mācību un agrīnās jaunības gadi, un sākās jauns, ļoti grūts viņa dzīves posms.

   1703. gadā  Bahs sāka strādāt Veimārā par firsta kapelas vijolnieku, bet, neapmierināts ar savu atkarību, viņš kļuva par Jaunās baznīcas ērģelnieku Arnštatē. Lai gan pienākumi nebija grūti, ar baznīcas vadību Bahs nesadzīvoja 1707. gadā pārcēlās uz Mīlhauzeni, kur atkal kļuva par baznīcas mūziķi. Šeit garīdznieki neizrādīja par mūziku ne mazāko interesi, un pēc gada Bahs iesniedza atlūgumu. Arnštates un Mīlhauzenas periodā viņš pilnīgi un vispusīgi apguva ērģeļu un klavieru spēles meistarības noslēpumus, ieguva virtuoza slavu un sāka komponēt. Šeit radies viens no agrīnākajiem zināmajiem klavierdarbiem „Kapričo” par godu brāļa aizbraukšanai. Šis darbs ļauj spriest par viņa smalko klaviermūzikas stila izpratni.

   1708. gadā  Bahs atgriezās Veimārā un kļuva par hercoga galma ērģelnieku. Šeit viņš nodzīvoja 10 gadus. Šeit viņš pirmo reizi varēja izvērst savu talantu visās nozarēs: Johans Sebastiāns bija ērģelnieks, orķestra kapelas vijolnieks un klavesīnists, vēlāk kapelmeistara palīgs. Šādi darba pienākumi lika komponēt ātri, visdažādākajos žanros un formās. Šī bija pirmā darba vieta, kurā viņš varēja samērā brīvi eksperimentēt agrāk maz pazītajos laicīgās mūzikas žanros, kā arī iepazīt pasaules mūzikas kultūru. Taču viņa paša skaņdarbu stilu visbiežāk nosacīja dienesta pienākumi.

   Palikdams uzticīgs vācu mūzikas garam, Bahs tomēr daudz mācījās no itāļu mūzikas meistariem. Viņš iedziļinājās to vijoļmākslā un, lai apgūtu jaunus žanrus, pārlika, piemēram, ērģelēm un klavesīnam A. Vivaldi vijoļkoncertus.

   Veimārā  pavadītie gadi bija ļoti svarīgs posms Baha dzīvē. Uzplaukumu un briedumu sasniedza viņa ērģeļmūzika. Johans Sebastiāns radīja klasiskus, neviena un nekad nepārspētus darbus, pārākus par visu, kas jebkad uzrakstīts šim instrumentam. Baham bija arī nepārspējams improvizētāja talants. Viņš varējis divas stundas improvizēt par vienu tēmu, attīstot to dažādās mūzikas formās.

   1717. gada beigās Bahs ar sievu un bērniem pārcēlās uz Kēteni. Tur viņš vadīja nelielu galma orķestri un tādejādi varēja pievērsties radošajam darbam. Ērģeļu tur nebija, un šie apstākļi izrādījās labvēlīgi kamermūzikas attīstībai. Baha talants īpaši spilgti izpaudās klaviermūzikā. 1722. gadā viņš pabeidza „Labi temperēto klavieru” pirmo sējumu, kas vēl šodien pelnīti tiek uzskatīts par polifonās mūzikas izcilāko paraugu. Šai laikā radās arī labākie skaņdarbi citiem instrumentiem, kā arī seši slavenie Brandenburgas koncerti. Tomēr Bahu sāka nomākt provinces pilsētiņas mietpilsoniskā atmosfēra, bez tam nomira viņa sieva Marija Barbara, tāpēc 1723. gadā viņš pārcēlās un Leipcigu, kur ieņēma Sv. Toma baznīcas skolas kantora vietu.

   Baham bija jāapgādā ar dziedātājiem pilsētas lielākās baznīcas, jāatbild par dievkalpojumos atskaņojamās mūzikas kvalitāti, taču atbalstu no pilsētas praktiski nesaņēma. Viņam pat samazināja algu par nepakļāvību, taču, nezaudējot pašcieņu, Bahs cīnījās par savām tiesībām. Tikai 1736. gada beigās komponists ieguva Saksijas kūrfirsta Frīdriha Augusta galma mūziķa titulu. Tomēr tas nedeva kaut cik jūtamus rezultātus. Leipcigas periodā Bahs bija radošo spēku pilnbriedā. Viņš izvērsa plašu koncertdarbību, uzņēmās biedrības Collegium Musicum vadītāja posteni, rakstīja gan vokālo, gan instrumentālo mūziku. Jau 1723. gadā Bahs debitēja Leipcigā ar lielas formas vokāli instrumentālu darbu „Magnificat” – oratoriju piecbalsīgam korim, solistiem un orķestrim. Te uzrakstīti arī pieci garīgo kantāšu gadu cikli (~300 skaņdarbu).

   Jebkurš no šiem darbiem būtu varējis kļūt par notikumu valsts mūzikas dzīvē, bet īstenībā Baha mūzika neizraisīja kaut cik nopietnu interesi muzikālajās aprindās; viņa skaņdarbus neiespieda un neizplatīja. Ar paša Johana Sebastiāna pūlēm un līdzekļiem 30. gados Leipcigā izdevās publicēt dažus skaņdarbus klavesīnam. Pārējās kompozīcijas palika rokrakstos; tās pazina tikai šaurs draugu un piederīgo loks. Mietpilsoniskā nelabvēlība pamazām iedragāja komponista vīrišķību un pēdējo desmit mūža gadu laikā Baha interese par sabiedriski muzikālo darbību jūtami atslāba. Vienīgais patvērums, kurā viņš paglābās no pilnīgas vientulības, bija paša ģimene – otrā sieva Anna Magdalēna un bērni (4 no tiem bija zināmi mūziķi). Pavisam viņam bija 17 bērni, no kuriem 6 laika gaitā nomira.

   Pēdējos dzīves gados Bahu mocīja galvassāpes un kļuva slikti ar redzi. 1750. gadā katarakta padarīja viņu aklu un 28. jūlijā komponists aizmiga uz mūžu.  

Baha daiļrades raksturojums

   Būdams atzīts ērģelnieks, Bahs kā komponists neguva pienācīgu ievērību, un viņa necilā biogrāfija, kas ir tipiska 18. gadsimta ierindas mūziķim, liekas krasā pretstatā viņa ģeniālajai daiļradei, kas iezīmē vienu no filozofiskās domas virsotnēm mūzikā.

   Baha mūzikā  salīdzinājumā ar viņa priekštečiem strāvo nepieredzēts jūtu dziļums un daudzveidība. Tajos ietverts vēl nebijis satura cilvēciskums.

   Johans Sebastiāns radījis mūziku visos sava laika žanros, izņemot operu.

   Viņa mūzikā  var saskatīt visu viņam raksturīgo žanru mijiedarbību. Nav būtiskas atšķirības starp plaši izvērstajiem lielas formas darbiem un miniatūrām, kā arī starp laicīgas un garīgas ievirzes mūziku – nereti, nemainot kompozīcijas raksturu, Bahs pārnesis atsevišķas tēmas no laicīgiem skaņdarbiem uz garīgajiem.

   Baha mūzikas mantojums skaitliski ir ārkārtīgi bagāts – tas mērāms simtos, neskatoties uz to, ka daudzi darbi nav saglabājušies.

   Tieši  ērģeles palīdzēja komponistam rast kontaktus ar plašāku auditoriju. Pie Baha ērģeļmūzikas žanriem jāatzīmē prelūdijas, fūgas, tokātas, fantāzijas, korāļu prelūdijas (viendaļīgi skaņdarbi). Redzamākie šā žanra darbi ir Tokāta un fūga d moll, a moll.

   Klaviermūzikas novadā, neraugoties uz tā laika instrumentu (klavesīna, klavihorda, agrīno klavieru) nepilnībām, Bahs radīja novatoriskus darbus. Viņš sacerēja Angļu un Franču svītas, Mazās prelūdijas, tokātas, veidoja dažādu autoru (Vivaldi) koncertu pārlikumus, kuros izslīpēja jaunos klavieru rakstības paņēmienus. Spožs paraugs tam ir Itāļu koncerts (1735), kurā atveidoti viena instrumenta un vesela orķestra spēles kontrasti. Daudzi darbi sacerēti pedagoģiskiem nolūkiem (mazā klavieru grāmatiņa u.c.). visnozīmīgākais Baha ieguldījums klaviermūzikā ir 48 prelūdijas un fūgas, kas ietvertas 2 sējumos ar kopēju nosaukumu „Labi temperētas klavieres” (1722 un 1744). Katra prelūdija un fūga ir kopīgā tonalitātē vienots neliels cikls. Šie cikli izkārtoti hromatiskā secībā, kopumā aptverot visas iespējamās tonalitātes.

   Jau ar pirmajiem praktiskās darbības gadiem Bahs rakstīja vokālo mūziku. Tās pamatžanrs – dramatiski ievirzīta kantāte. Visas dzīves laikā sarakstītas ~250 kantātes. Vairums šādu darbu ir ar garīgo tematiku. Kantātēs izmantotas daudzas tā laika operas formas – ievada simfonijas, balss un instrumentu koncertēšana, bet īpašu vietu ieņem protestantu korālis, uz kura pamata veidoti polifonie kori.

   Kantātēm līdzīgā stilā veidoti arī Baha monumentālie skaņdarbi – „Mateja pasija” (1729) un „Jāņa pasija”  (1723). Abu pasiju mūzika pieskaitāma Baha mūzikas virsotnēm un pauž idejas par morālo noturību un pašuzupurēšanos tautas labā.

   Viena no Baha daiļrades augstākajām virsotnēm ir „Augstā mesa”  (1733 – 1738), kur baznīcas mūzikā ietverts humānistisks saturs. Mesā darbojas 15 kori, 3 dueti un 6 ārijas. Piemēram, mesas pirmais koris ir milzīga piecbalsīga fūga, kuras tekstā izmantoti tikai 2 vārdi – „Kyrie eleison”.

   Runājot par Baha orķestri, jāatzīmē, ka tā sastāvs nav liels –  stīgu grupa, obojas, fagoti, mežragi, trompetes, timpāni un dažkārt arī mūsdienās vairs nesastopami instrumenti. Orķestra mūzikai pieskaitāmi arī daudzie koncerti dažādiem instrumentiem – vijolei, flautai, klavesīnam un vairākiem klavesīniem. Lai apgūtu tolaik jauno Itālijā izveidoto koncertžanru, Bahs veidojis arī citu autoru apdares klavierēm un ērģelēm. Paši izcilākie Baha sacerējumi orķestrim ir seši Brandenburgas koncerti (1721). Pēc uzbūves principiem tie ir tuvi A. Vivaldi Concerto grosso paraugiem, bet pārsniedz tos ar vērienīgumu un bagātīgo polifoniju. Brandenburgas koncerti liecina par meklējumiem pēc jaunām instrumentu kombinācijām, jo ikvienā no tiem ir cits orķestra sastāvs, citi solopartijas spēlējošie instrumenti.

   Baha dzīves laikā viņa ģeniālā daiļrade ne tikvien netika pienācīgi netika novērtēta, bet būtībā palika nepazīta. Tā kā gandrīz neviens darbs nebija iespiests, daudzi no tiem gājuši zudumā. Īsta interese par Baha daiļradi radās tikai 19. gadsimta otrajā ceturksnī, kad Mendelsona vadībā 1829. gadā Berlīnē pirmo reizi izskanēja „Mateja pasija”. Baha nāves simtgadē – 1850. gadā – Leipcigā nodibinājās Baha biedrība, kuras mērķis bija komponista manuskriptu apkopošana un publikācija. Iznāca 46 sējumi. Vēl lielāka šī interese kļuva 20. gadsimtā sakarā ar polifonijas lomas pieaugumu mūsdienu mūzikā.

   Vācu komponistu J.S. Baha un G.F. Hendeļa daiļradē – sava veida robežšķirtnē starp baroku un apgaismības laika klasicismu – noslēdzās polifono žanru ilgstošā attīstība. Bahs galvenokārt saistīts ar garīgo žanru, bet Hendelis bija laicīgas ievirzes mākslinieks, kas savus darbus rakstījis ar ieceri teātrim un koncertestrādei. Interesanti, ka abi komponisti, lai arī bija dzimuši turpat netālu un bija viena vecuma, nekad nesatikās. 1719. gadā Bahs, dzīvodams Kētenē, uzzināja, ka Hendelis ir Hallē. Gribēdams tikties ar iecienīto mūziķi, Bahs speciāli šai nolūkā devās uz Halli. Taču viņi nesastapās: dienā, kad Bahs ieradās, Hendelis aizbrauca no pilsētas. Otrreiz, kad 1729. gadā Hendelis ieradās Leipcigā, Bahs bija slims. Taču, uzzinājis par Hendeļa atbraukšanu, Bahs aizsūtīja pie viņa savu dēlu, bet ielūgumu apciemot Bahu Hendelis noraidīja.

Izmantotā literatūra 

S. Morozovs „Johans Sebastiāns Bahs”, R. „Liesma”, 1979.  

„Vispārējā mūzikas vēsture” 1. daļa, R. „Zvaigzne”, 1984.  

V. Galacka „Ārzemju mūzikas literatūra”, R. „Zvaigzne”, 1982. 

Дж. Уэстреп  „Генри Пёрселл”  изд,  „Музыка” Ленинград 1980, 

А. Белоненко  „Георг Гендель” изд,  „Музыка” Ленинград 1971. 

Д. Кирнарская  „Классическая музыка для всех” Москва изд, „Слово”, 1997,

135. – 143. стр.